Aija Kaija @bottija

@Justme93907933 @Inga_Gorbunova Mērim ir tāda nelāga īpašība izplatīties ārpus vienas nācijas. Mani, piemēram, kā robežvalsts iedzīvotāju šis šobrīd uztrauc, jo saskares gadījumā es būtu beigta stundas laikā, citi - kā paveiksies pie gandrīz simtprocentīgas letalitātes pāris dienu laikā.

@DanaKruu Šis made my day 😁 Paldies!

@KalnuLauva @inese_putniece Nav nekāda taupīšana uz cilvēku mokām, man deva visas vajadzīgās pretsāpju zāles, bet konkrēti man bija par maz ar to. Citas sievietes tur tā nemokās kā es.

Šodien beidzot ir diena, kad man fiziski ir laiks tviterim. Brīdinu - būs gari, bet ceru, ka dienu jums nelaupīšu. Un brīdinu, ka ar vājiem nerviem nevajag lasīt. Mazliet svārstījos, vai rakstīt naturāli visu, bet izlēmu, ka vajag, jo LV katru gadu ap 190 dāmītēm diagnosticē dzemdes kakla vēzi (kopā ar dzemdes vēzi sanāktu divkārt vairāk), savukārt par brahiterapiju nekur nevar izlasīt, kas tas tāds ir un kā noris. Noteikti kāda guglēs un meklēs, un te es būšu ar savu pieredzīti. Pirms jūs kopā ar mani ienirstat šausmās, - paradoksāli, bet nudien katram (!) melnam mākonim uzrodas zelta maliņa. Kad esmu pavisam down, notiek kas tāds, kas rada prieka asaras. Tas laikam tāds Dieviņa mehānisms, lai itin kā uz rokām iznestu cauri tumsai un pieturētu pie dzīves. Cita skaidrojuma man nav. ◾️ Pirmdiena. Mana pirmspēdējā vizīte pentagonā. Seksīgā radiogrāfere no baznīcas Prāgā atvedusi man porcelāna jēzusbērniņu un papīrīti ar lūgšanu. "Šitās herņas strādā," viņa saka un piebilst, ka ir ķerta uz baznīcām un ka uz vienu viņai īpašu baznīcu viņa mani rīt vedīs, lai esmu gatava un saģērbjos silti. Pl. 12 viņai beidzas maiņa, pl. 17 man psihoterapija, tātad mums ir vairākas stundas vojāžam. Tobrīd es vēl nezinu, kāpēc Viktorija to dara. Katru dienu caur tiem staru kabinetiem iziet simtiem degunu... kāpēc es? To viņa pastāstīs mašīnā ceļā uz Krimuldu. Pirmdien mani jau sāk riktēt pirmajiem brahiem - starošanai no iekšpuses ar irīdiju (arī platīna grupa; man ķīmijā vājas zināšanas, bet noprotu, ka onkoloģijā pamatā izmanto platīnu). Jāparaksta papīri, ka piekrītu visam, ko ar mani darīs, tostarp apzinos narkozes riskus. Tad nonāku gaitenī, kurā vēl nebij būts - elektrokardio... Vārdsakot, viss par un ap sirdi. Tur man veic kardiogrammu, uzreiz arī izprintē tās līknes, un liek atdot dežūrmāsai manā nodaļā. Visi tie papīri tiek iestiprināti manas slimības vēstures mapē, kuru es pirmo reizi pati palasīšu trešdien ceļā uz pirmo no četrām brahiterapijām. Turp sievieti ved uz riteņiem, pašai nav jāiet. Es zinu, ka jūs dikti gaidāt tos stāstus par romantiku slimnīcā 😃 Nu, vienu no pielūdzējiem - viņš ir taisni šis te pacientu vizinātājs - izmantoju tīri praktiskos nolūkos, pats arī piedāvājās. Domājot, kā iepriecināt Viktoriju, nosliecos par labu "Kinetics" nagu laikai košsarkanajā tonī "Victory", un tuvākais veikals - Alfā. Uhažors pats ierosina aizvest un atvest. Es arī nevaru riskēt ar tik garu pastaigu - katrs, kas iet cauri starošanai, savu dzīvi pakārto labierīcību tuvumam, jo caureja var sākties jebkurā brīdī. Tātad šams mani ved un es jau mašīnā saprotu, ka atpakaļceļa te nebūs. Nepatīk cilvēks. Viņš jau senāk diedelēja manu tel. nr., un labi, ka paliku tikai pie feisbuka, jo šis puisis stročī maniakāli - kaut ko tur muld par kopīgiem saulrietiem utt. Bet soctīklos ar pāris klikiem var visu atrast - viņam i sieva, i mazs bērniņš, un nojaušamas problēmas ar alkoholu. Vārdsakot, nebūs, puis, sorī. Atpakaļ no Alfas mani atved draudzene, kurai tur veikals. Paspēju vēl arī ieķert kūciņas pentagona meitenēm - otrdien esmu absolvente (tā sauc tos, kas pabeidz staru terapiju) jeb 28 nozīmētās staru frakcijas saņemtas. ◾️ Otrdiena. Ar kūku kastīti 7.45 ierodos pentagonā. Kamēr dāmas kārto manus gurnu tauciņus uz paplātes, pastāstu, kā beidzās vakardienas "randiņš". Gados vecākā kundzīte saka: "Nu, normāli vīrieši par sanitāriem nestrādā," bet Viktorija viņai kontrargumentē: "Nemet visus vienā maisā. Man reiz bija tāds Andris, vispār viņš ir fotogrāfs, par sanitāru tikai piestrādāja. Normāls džeks bija!" Es tomēr sliecos piekrist pieredzējušajai kundzītei 😉 Pēc nostarošanas viņa atnāk, ar plaukstām sit pa savām varenajām gūžām un slavē kūciņas. Un ar Viku mums tripa plāns sarunāts. Pacilātā garastāvoklī galopā nesos no pentagona atpakaļ uz palātu, bet īsi pirms pagrieziena uz kāpnēm (kustību labad es te cenšos liftus nelietot) ieraugu pavisam sašļukušu skaistu, bet dikti tieviņu sievieti - viņa atgāzusi galvu, aizvērusi acis un liekas, ka tūlīt slīdēs līdz grīdai. Prasu, vai viss labi? Atveras zilas acis un uz mani raugās jauniņa Pamela Andersone - deguns, acis, sejas panti - nu izlieta Pamela jaunībā. Un tajās acīs atpazīstu to pašu izmisumu, kādā es biju jūnijā, jūlijā, augustā. Viņa nerunā, bet sāk uzskaitīt: "Acis, deguns, mati, zobi, skropstas, nagi..." Lieto to pašu metodi trauksmes mazināšanai, ko man psiholoģe iemācīja, proti, lai aizdzītu trigeri, vajag fokusēt uzmanību uz to, ko tu redzi šeit un tagad. Viņa redz mani un dod vārdu detaļām. Tādējādi uzmanība fokusējas uz redzamo, un trauksme mitējas. Man arī šī metode strādā. Apskauju meiteni un viņa ļoti sāk raudāt. Vārds pa vārdam, Ieva jau divus mēnešus nevar tikt pie diagnozes. Bet šobrīd viņu izmisumā dzen holters - ierīce, kas piestiprināta ķermenim un 24h reģistrē sirdsdarbību. Viņai asap vajagot to noņemt, jo holtera impulsi radot trauksmi. Viņa nevar atrast kabinetu, kur to noņem. Tā kā es vakar biju kardiogaitenī, nojaušu, ka jāiet turp. Taisni tā - Ievai vajag to pašu kabinetu, kurā es vakar biju. Holteru noņem, ejam brokastīs un stundas laikā ļoti sadraudzējamies. Ievai arī ir 42, bet abas secinām, ka izskatāmies jaunākas par pasi. Viņa ir pilnīgs pretstats man - Ieva ir haosa pilna, ļoti psihiska, īsta māksliniece. Pilnīgi kreizī sieviete, bet tik īsta, tik sirsnīga, tik... jocīga! Viņa ģērbjas fifīgi frīkaini (nu kura vēl varētu iekāpt tādās kurpēs? Sk. foto) un glezno ar neona toņiem. Māksliniece Gaiļezera gaņģos dreifē tāpēc, ka sver 48kg un neviens nevarot saprast, kas par lietu. Un viņai ir ļoti sarežģītas attiecības ģimenē. Nodomāju, ka Ieva dzīvo zelta krātiņā, bet izraušanās brīvībā pašai par labu nenāks. Jādakterē dvēsele. No turienes nelaimēm aug kājas. Psihosomatika. Ieva kaut kur padirsusi savu maku un telefonu (vēlāk tie atrodas viņas smalkajā auto), es samaksāju par brokastīm, bet viņa no kaut kurienes savā bardakā izrok un ieskapē man piecīti. Banknote man noderēs jau pēc dažām stundām. Pl. 12 Viktorija mani izved pa dienesta ieeju, pati uzpīpē un tad mēs dodamies ceļā uz to viņas īpašo baznīcu. Protams, ka mani interesē, vai viņa daudzus šitā ņem un kaut kur vadā. Nop, pirmo reizi. Jutusi, ka te vajag, jo es ne līdz galam ticu, ka dzīvošu. Viņai savukārt tas nav saprotams, jo, būdama radioloģijas asistente, viņa redz, ka ar mani viss būs kārtībā un, ja vēzis atgriezīsies, tad tikai pēc daudziem gadiem, nevis diviem trim, kā es racionāli spriežu pēc statistikas savā 3. stadijā. "Trešā nav ceturtā. Un arī pie ceturtās cilvēki apārstējas un dzīvo. Un tā piecu gadu dzīvildze ir fufelis, tas ir vnk atskaites punkts. Statistikai te ticēt nevajag," viņa klāsta. Katrs gadījums esot individuāls un viņa šo 28 starošanas reižu laikā savām acīm redzējusi, cik labi man viss tur sarūkot. Bet jā, nākoties arī raudāt par aizgājējiem. Ceļotājs Kārlis Bardelis bijis viņas pacients. "Ar smadzeņu audzējiem ir daudz trakāk nekā ar ginekoloģiskajiem," viņa profesionāli saka. Otrs iemesls, kāpēc Viktorija dara ar mani to, ko dara, - viņa pati dzemdes kakla vēzi uzķērusi displāzijas fāzē jeb pirmsvēža stadijā. Izoperēta. Izbēgusi no tā, kas notiek ar mani. Un viņas tētis mira no leikēmijas. Tāpēc viņa nolēma strādāt terapeitiskajā onkoloģijā. Bijusi tēta luteklīte, vēlais bērniņš pēc vairākiem puikām. Un trešais iemesls ir ticība ticībai - es te iepriekš teicu, ka viņa pie Dieva nonāca pēc tam, kad piedzīvoja brīnumu. Vikai ir dēls, kuram nu jau 19 gadu, bet, kad zēnam bija divi, viņam bija epilepsija. Ārsti piedāvāja eksperimentālu operāciju, kur iznākums varēja būt arī nāve, taču mamma tai piekrita. "Toreiz nosirmoju nedēļas laikā," Vika atklāj. Tad viņa devusies gan uz Kārļa tiltu Prāgā, gan baznīcās lūgusies. Operācijas bija vairākas, krītamā kaite beidzās un vairs nav bijusi. Tāpēc viņa tic dziedināšanai un grib, lai ticu arī es. Es neprotu būt reliģioza, man ir savs Dieviņš un savas attiecības ar augstāko saprātu. Taču tajā baznīcā kaut kas panāca vaļā. Sirsnīgi nobimbājos. Sēžu tai koka solā un fiziski jūtu, kā ķermenī ieplūst totāls miers, paļāvība un kopumā laba sajūta. "Nākamreiz, kad tu šeit atbrauksi, tu raudāsi no pateicības," Viktorija cieši nosaka un konstatē, ka aizmirsusi svecītes. Bet svecītes esot obligāta padarīšana. Izvelku no maka Ievas doto piečuku, iemetu to ziedojumu traukā un paņemam divas sveces. Pēc tam dodamies pastaigā pa turienes takām, Vika liek man iziet kaut kādu Lilijas labirintu. Un pati filmē 🙂 Ekskursija beidzas Raganā ar apgrēcīgu ēdienu - es lopsēju iekšā frī kartupeļus, Vika milzu burgeru. Mļin, pēc visām tām putrām un sautējumiem šī ir paradīzes bauda... Mīļā radioloģe atved mani atpakaļ uz savu darbavietu un es dodos pie psihoterapeites izstāstīt savu krāšņo šodienu. Tagad mani interesē jautājums, kāpēc es neredzu nākotni. Burtiski mulsina, ka cilvēki runā savus nākotnes plānus - kur ies, ko darīs pēc gada, diviem, trim -, bet es neredzu neko tālāk par pusgadu. "Jo tu atrodies eksistenciālā krīzē," saka daktere un prezentē man visas krīzes fāzes. No dziļākās pakaļas esmu jau ārā, bet vēl daži riski ir priekšā. ◾️ Trešdiena. (No šejienes vājākiem nerviem labāk tālāk nelasīt.) Pl.8 mani aizved uz kabinetu, kur līdz šim vēl nebija būts. Klāt ir mana ārstējošā daktere Māra un medpersonāls, ko redzu pirmo reizi. Noģērbjos, apguļos, kājas plati. Pēdas ieliek melnos auduma zābaciņos. Pielieto sedāciju, kas izrubī pavisam. Atmostos, manī kaut kas sabāzts. Pēc laikrāža pie sienas saprotu, ka gulēju 35 min. Ļoti nepatīkama sajūta ķermenī - tā kā vagīnu un urīnpūsli plēstu uz pusēm. Tādu arī aizved uz magnētisko rezonansi, kas ir mans mīļākais izmeklējums, jo turienes ritmiskie trokšņi manā galvā nav vnk skaņas, bet pārvēršas ritmiskā reivā. Apmēram kā Selmai no "Dejotājas tumsā" - kaut kas klab, sit, rūc, dūc, sīc, bet tas nevis tracina, bet saiet kopā, veidojot mūziku. Man ļoti patīk, tikai sāp turleja. Baigi sāp. Pēc magnēta man stundu jāguļ un jāgaida, kamēr medfiziķi sarēķinās starojumu. Skatos pulkstenī, laiks velkas. Pie sienas tarkšķ Grēviņš un man besī viss, ko viņš tur ļurina, jo tas ir baigais poziķivņiks manā situācijā, kad knapi varu izturēt sāpes. Sāku raudāt. Kamerās to ierauga mana ārste un - lūk, ko nozīmē cilvēks savā vietā! - viņa kaut kā intuitīvi jūt, ka man sāp no pozas. Ka man vajag kājas nevis taisni un plati, bet nost no balstiem un ciešāk kopā. Mainām kāju novietojumu un, akdievs, kāds atvieglojums. Instrumentus sevī joprojām jūtu, bet vairs neplosa orgānus. Vēlāk noskaidroju, kas tieši tika darīts. Atvainojos jau tagad par šķebinošām detaļām, bet - dzemdei blakus no vienas puses atrodas zarnas, no otras urīnpūslis, un, lai šie veselie orgāni nedabūtu starojumu, tos ar štrumentiem atbīda tālāk. Lai štrumenti nedurtos, tiem mīkstumu veido eļļā samērcēti marles vīstokļi. Tad tur ievietotas arī garas, resnas tādas kā adatas, kur pats starojums pa vadiem tiek pievadīts. To, ka vados notiek kaut kāda kustība, var just, bet pats process nesāp. Starošanas laikā esmu telpā viena. Nē, kopā ar Grēviņu 🫣 Guļu, lupīju griestos un lūdzu Dieviņu, lai visas šīs šausmas ir rezultāta vērtas. Brahiterapija ir kruta metode, jo modernā aparatūra tā dēvēto survival rate paaugstina par 10%. Mana ārste ir tāds kā guru konkrēti šim ārstēšanas veidam. Viena mediķe pastāstīja, ka Latvijā brahus lieto tikai pie reproduktīvās sistēmas vēžiem, bet, piemēram, Viļņā ļoti veiksmīgi ārstē arī prostatas vēžus. Gan jau arī pie mums sāks, jo prostatnieku ir ai-cik-daudz! Esmu nostarota un sāk ņemt laukā visu, kas nu tur sabāzts. Oi, mammītmīļā... Visu, protams, lietas labad var izturēt, bet process nepatīkams. Viena māsa tin un tin tos marles metrus laukā, bet man sajūta, ka viņa no manis velk nebeidzamu virvi. Otra māsa stāv blakus un stāsta, kā padomju laikā abortu bez anestēzijas piedzīvojusi un ka manas sajūtas šobrīd esot līdzīgas abortam ar anestēziju. Man nekad nav bijusi ne grūtniecība, ne aborts, bet abortēta jutos vēl visu atlikušo dienu. To sajūtu zinās tikai tās, kas tīrīšanu piedzīvojušas. Pagājušas apmēram 3h, tieku atpakaļ palātā un vnk kaucu. Jūtos izruinīta, izplosīta un dziļi, dziļi nelaimīga. Bet vai atceraties to teikumu augšā par mākoni ar zelta maliņu?! Pienāk ziņa no Ievas: "Esmu te!" Pēc mirkļa viņa iebrāžas manā palātā... ar gleznu rokās. Tās cena esot miljons un lai nekad mūžā man neienākot prātā to pārdot. Citējot mākslinieci, "šī meitene ar trim noslēpumiem (zaļās lapiņas) virs galvas tur sauli". Tā esot Ievas vismīļākā pašas bilde un tagad tā būs pie manis. Nevis pavisam, bet līdz janvāra sākumam. Kāpēc tieši tāds termiņš, pastāstīšu nākamreiz. Pa tam laikam Ieva uzgleznos mani un bildē būs oranžs un dzeltens - manas mīļākās krāsas. Teikšu godīgi, es visu mūžu esmu uz pjedestāla turējusi vīriešu dzimumu un bijusi ļoti negantās domās par savējo, par sievietēm. Man vienmēr licies, ka sievietes ir čūskas, bet vīrieši - mīlami, ucināmi jēriņi. Šis slimnīcas laiks ar visām te iepazītajām daiļā dzimuma pārstāvēm pilnīgi maina bildi. Nekad neesmu ticējusi sieviešu solidaritātei, bet tagad to izjūtu tiešā veidā, - arī no vēstulēm, ko saņemu no jums. Dāmas, mēs tiešām esam varens spēks. Lai mums visām veselība! 💪 P.S. Ieva tviteri nelieto, viņai ir instagrams. Interesanti, ka viņa mūsu tikšanos redz atkal kaut kā pa savam. Pēdējie reels ir par to, kā viņa to gleznu no mājām veda pie manis: instagram.com/magicbirds.sho…

keyboard_arrow_left Previous keyboard_arrow_right Next

@Inga91042289 Liels prieks par Jums un par tik foršu ziņu! Sirdsmiers, ka esi vesela, ir lieliska sajūta 👌

@KristineSl1532 @inese_putniece Jā, uz štrumentu likšanas brīdi cilvēks gul un neko nejūt.

@KristineSl1532 @inese_putniece Droši vien tāpēc, ka sanāktu 4 narkozes divu nedēļu laikā, tā laikam nedara.

@inese_putniece Tagad nezinu, kā psiholoģiski sagatvoties nākamajiem brahiem. Man iedotas vairākas dienas, lai ģenitālijas atkopjas, bet faktiski tur sāp joprojām. Pimdien prasīšu, vai nevar to eksekūciju vispārējā narkozē, bet diez vai ļaus.

@Akmentins Elvij, Tu nevari iedomāties, cik ļoti Tavi kā ticīga cilvēka vārdi manī rezonē. Liels paldies.

@HenrietaVerho Cieti, Henriet. Es tagad sievietes mīlu. Varbūt pie tā arī bija jānonāk caur šo trako kaiti 😉 Turamies abas!

@ZaliteVesma Paldies, Vēsma! Ieva arī tā saka - ja stāsts nav ar laimīgām beigām, tad tas noteikti, noteikti nav par mums 😉

@AgnijaAgnijita Ievas kurpes vēl arī skan pie iešanas 😄 Kreizī...

@E_Stendzenieks @RalfsVilands1 OMG 😁

Fifīgi, ne? 🙂

@cilindrs @Zmeycharauski Tam ir ceļu nodoklis, minu :)